06.06.2011

Vēlamies iepazīstināt ar krājuma stāstiem! Ikvienu muzeju līdztekus publiskajai pusei, kurā notiek izstādes un pasākumi, veido arī aisberga neredzamā daļa – tas ir muzeja krājums jeb krātuve, par kuru sabiedrības lielākajai daļai nav priekšstata, lai gan tas veido unikālu vēstures mantojumu, kā arī ir daļa no Valsts Nacionālā muzeju krājuma.

Kino muzeja krājums ir vieta, kurā glabājas simtiem un tūkstošiem dārgumu (kopā ap 120 000, no tiem 37 836 aprakstītu krājuma priekšmetu). Mēs uzskatām, ka ikkatrs krājuma priekšmets – fotogrāfijas, filmas, kinotehnika, kostīmu skices, filmu plakāti, scenāriji u.c. priekšmeti – veido personisku stāstu. Tādēļ šogad vēlamies sākt projektu – sev un citiem (interneta vidē) vēstīt „Krājuma stāstus”, uzaicinot dažādu profesiju pārstāvjus celt gaismā dārgumus un piešķirt tiem personiskumu, uzrakstot nelielu stāstu par konkrēto priekšmetu. Tādējādi ļausim ikvienam ieskatīties kaut nelielā daļā no krājuma bagātībām!

No režisora galda līdz režisora pagultei

2010. gada 14. aprīlī Rīgas Kino muzejā atklājām miniatūriztādi Leonīda Leimaņa 100 gades piemiņai. No tuvinieku privātajiem arhīviem plastikāta maisiņos, kartona kastītēs un citos nesējos Muzejā parādījās plašāk nezināmi un neredzēti foto un kino materiāli. Šīs vērtīgās liecības ļāva izstādi papildināt ar līdz šim nepieejamiem Leimaņa foto attēliem un viņa pirmajiem mēģinājumiem kino uzņemšanā. Tobrīd neviens vēl nenojauta, ka ģimenes arhīvā atrodas vēl kāda latviešu kino vēstures kontekstā ļoti būtiska liecība – par nesaglabājušos uzskatītās pirmās latviešu pilnmetrāžas skaņu filmas Daugava (1934) atgriezumi!

Izstādes atklāšanas laiks bija pulksten sešos vakarā. Leimaņa saime jau bija sanākusi, trūka tikai meitas Ludmilas, kura visaktīvāk palīdzēja izstādes sagatvošanas posmā. Ritēja minūtes, stundas ceturksnis, pusstunda, bet viņa kavējās. Bija noticis tā, ka Ludmila sajauca atklāšanas laiku, domājot, ka sākums ir septiņos. Tas radīja saspringtas gaidas. Kad Ludmila beidzot bija nokļuvusi muzejā, kopā zālē skatījāmies Leimaņa „Mājas kino” fragmentus, viņa dokumentālās filmas par rakstnieku Andreju Upīti un upi Daugavu. Vizuālie materiāli raisīja atmiņas, klātesošie iztaujāja radiniekus par Leimani, viņa dzīvi, filmām, aktiera gaitām. Neviens vairs precīzi nepateiks, kā tieši sarunas nonāca līdz tēmai par 1934.gadā iznākušo filmu Daugava, kurā Leonīds Leimanis nospēlēja savu pirmo kino lomu. Klātesot kino zinātniecei Ingai Pērkonei un Kino muzeja vadītājai Agnesei Zeltiņai, Leonīda Leimaņa dēls Dafnis pieminēja, ka kaut kur mājās pie viena no radiniekiem esot tāda necila kastīte pārsieta ar aukliņu, uz kuras rakstīts Daugava un nosaukums pārsvītrots. Inga Pērkone esot iesaukusies – „Vai jūs maz saprotat, ko runājat?” un kļuvusi pavisam bāla. Šī kastīte savulaik glabājusies pie Leimaņa sievas Elvīras, vēlāk pie meitas Ludmilas, bet, viņai pārvācoties uz citu dzīvokli, kopā ar vairākiem tūkstošiem foto negatīvu nonākusi pie Dafņa. Viņš šajos filmu atgriezumu gabaliņos kādreiz bija ieskatījies, atpazinis Krāslavu, bet kopumā tie nešķituši ievērības cienīgi. Šādi atklājumi nerodas katru dienu un kino vēstures pētniekiem tas ir liels notikums!

Filmas iznākšanas laikā Daugava presē pozicionēta kā pirmā latviešu skaņu filma, taču hronoloģiski vērtējot jāatzīst, ka gadu iepriekš, 1933.gadā, bija tapusi skaņu filma Daugava māmuliņa. Līdz ar to Aleksandra Rusteiķa Daugavai pienākas pirmās pilnmetrāžas skaņu filmas apzīmējums. Aparāts skaņas ierakstīšanai bija tapis tepat Latvijā – to konstruēja Edgars Blumbergs. Kā nojaušams no filmas nosaukuma, tās centrālais tēls ir upe Daugava. Filma ierindojama kultūrfilmu kategorijā, taču tajā ievīta arī izdomāta sižeta intriga – mīlas trijstūris, kas norisinās uz plosta, tam dodoties pa Daugavu no tās tālākā Latvijas punkta Latgalē līdz Rīgai. Leonīds Leimanis te spēlēja rakstnieku.

Zane Balčus     

(Viss stāsts izlasāms žurnālā Kino Raksti, Nr. 4 (29)/ 2010)

Foto- kadri no atrastās filmas Daugava, 1934