Author: Kino Muzejs

Sestdien, 8. martā, plkst. 14.00 notiks režisora Ivara Selecka filmas “Sieviete, kuru gaida?” (1978, 50 min) seanss. Pirms filmas – muzeja direktores, kino zinātnieces Ingas Pērkones ievadvārdi. 

Pirmais latviešu dokumentālais grāvējs, tā filmu „Sieviete, kuru gaida?” (scenārija autori Andrejs Dripe, Tālivaldis Margēvičs) grāmatā par Ivaru un Maiju Seleckiem dēvē Inga Jēruma. Līdz tam neviena latviešu dokumentālā filma nebija izraisījusi tādu rezonansi. Specializētajā kinoteātrī „Blāzma” Rīgā cilvēki stāvēja rindā, kas stiepās veselu kvartālu no kinoteātra. 

Filmā, atklājot dažādu sieviešu tipāžus – viņu dzīvi, uzskatus -, aktualizēta tēma par sievietes lomu sabiedrībā. Īpašu skatītāju un kritiķu ievērību izpelnījās Mērija (attēlā) un aina “uz soliņa”.   

Šī būs pēdējā diena, kas muzejā varēs apskatīt izstādi ” Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino”. 

Uz tikšanos pavasarī jaunās muzeja telpās Miera ielā!

Sestdien, 1. martā, apmeklētājiem dienas garumā (no 11.00 – 17.00) būs ekskluzīva iespēja iepazīt izstādi “Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino”  kopā ar izstādes mākslinieci IEVU ROMANOVU.

Ieva Romanova kā māksliniece inscenētāja strādājusi pie filmām Aveņu vīns (1984), Dzīvīte (1989), Ziemassvētku jampadracis (1993), Likteņdzirnas (1997), Escaping Riga (2014), Bille (2018) un daudzām citām.

Sadarbība ar mākslinieci Ievu Romanovu kopš muzeja darbības pirmssākumiem notikusi vairākkārt.  Rīgas Kino muzejā (dažādās lokācijās) tapušas ekspozīcijas un izstādes Iespējamības tumsā (1990), Mākslas laiks (1994), Sapņu inventarizācija. Latvijas aktierkino mākslinieki (1995), Es visu atceros! Rolands Kalniņš (1997).

Izstāde Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino atklāj Ivara Selecka kā režisora, operatora un kino notikumu veidotāja ceļu un tā daudzpusīgo ieguldījumu Latvijas kino. Svarīgas ceļa zīmes šajā izstādē ir stāsti un fotogrāfiskas liecības par viņa filmām, to tematiku un varoņiem. Unikālas balvas un memoriāli priekšmeti (vairums no tiem publiski izstādīti pirmoreiz) atklāj režisora filmu nozīmi un ietekmi Latvijas un pasaules kultūrā. Muzejā apskatāma viena no visu laiku nozīmīgākajām atzinībām Latvijas kinomākslai – Eiropas kinoakadēmijas balva “Fēlikss” gada labākajai Eiropas dokumentālajai filmai “Šķērsiela” (1988).  Izstādes eksponātu vidū ir objekti no filmēšanas vietām, piemēram, Gvinejā un Mongolijā, Selecka cepuru kolekcija un daži darba specifiku raksturojoši apģērbi. Izstādē var iepazīties arī ar citiem Selecku dzimtas pārstāvjiem, kas darbojušies vai turpina darboties Latvijas kinomākslā. 

Izstāde Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino būs apskatāma muzejā līdz 8. martam. Pēc tam muzejs pārcelsies uz jaunām telpām Miera ielā.

Foto: Inese Kalniņa

Lietuvas kinostudijas spēlfilma “Neviens negribēja mirt” (Niekas nenorejo mirti, režisors Vītauts Žalakevičs, 1965) uzskatāma par unikālu notikumu padomju kino vēsturē, jo pulcē tā laika Baltijas valstu kino zvaigznes – lietuviešu aktierus Donatu Baņoni, Reģimantu Adomaiti, Jozu Budraiti, latviešu aktrisi Viju Artmani un Bruno Oju no Igaunijas. Vijai Artmanei šī filma bija nozīmīga, jo sadarbība ar Lietuvas kinostudiju padarīja viņu par liela mēroga slavenību Padomju Savienībā. Panākumi ļāva Vijai Artmanei veidot tālāko karjeru – kļūt ne vien par slavenu aktrisi, bet arī par nozīmīgu sabiedrisko darbinieci.

Filmas tēma ir ļoti pretrunīga. Tā vēsta par mežabrāļiem, kas cīnījās pret padomju varu. Laikā, kad filma tiek uzņemta, vēl ir dzīvi daudzi notikumu aculiecinieki, kuru viedoklis nesakrīt ar padomju propagandas pausto. Mežabrāļu tēma gan Lietuvā, gan Latvijā bija leģendām apvīta.

Par filmā atainotajiem vēsturiskajiem notikumiem, filmas māksliniecisko vērtību un tās nozīmi padomju laika un mūsdienu kino kontekstā – Lielā Kristapa balvas laureāta par mūža ieguldījumu kino mākslā Pētera Krilova ievadvārdi.

Filma dublēta latviešu valodā.

Pasākuma kopējais garums 2 h.

Pasākums notiek sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu

Ieeja ar muzeja biļetēm.

Visu mīlētāju dienā  aicinām atcerēties un novērtēt, ka arī latviešu kino ir sava Romeo un Džuljetas versija – režisora Viestura Kairiša 2004. gada filma “Romeo un Džuljeta”!

Viesturs Kairišs: “Filma tika iecerēta, kā dokumentāls mūzikls. Es atklāju nedzirdīgo melodeklamāciju, kādā nejauši redzētā televīzijas ierakstā un biju neizsakāmi aizgrābts. Gribēju ar to strādāt, un tā radās iecerē izveidot klasisko Bernsteina mūziklu Vestsaidas stāsts.”

Leģendārais divu jauniešu mīlas sižets, pateicoties Viestura Kairiša eksperimentālajai pieejai, nepieredzējušiem aktieriem un filmas struktūras atvērtībai, izvēršas par brīžiem nemaz ne tik skumju stāstu. “Domāju, ka mūsu kino mākslā šai filmai nav analoga. Filma ir kā daļa no stikla pērlīšu spēles,” grāmatā “Tu, lielā vakara saule. Esejas par modernismu” norāda kino zinātniece Inga Pērkone.

Dokumentārajā filmā, kas balansē uz robežas ar spēlfimu, apspēlēta teksta nozīme. Tas ir, Romeo un Džuljetu vai Toniju un Mariju, procesā iejaucoties filmas veidotājiem, žestu valodā izspēlē divi vājdzirdīgie jaunieši – Armands un Rita. Filmas skaņu celiņā izmantota Viljama Šekspīra lugas pārstrādātā, reproducētā un mehanizētā versiju – 1965. gada Latvijas Radio iestudējums, kurā dzirdamas arī atpazīstamās melodijas no Leonarda Bernsteina mūzikla “Vestsaidas stāsts”.

Filmā piedalās: Rita Fedotova, Armands Slempers, Rīgas ostas elevatora strādnieki un baznīcas nedzirdīgo koris.

Filmas operators Gints Bērziņš, māksliniece Ieva Jurjāne, producents Guntis Trekteris.

Pirms filmas – kino pētnieces Danielas Zacmanes ievadvārdi.

Pasākuma kopējais garums 80 minūtes.

Ieeja ar muzeja biļetēm, kuras iespējams iegādāties uz vietas.

Rīgas Kino muzejs aicina kopīgi nosvinēt režisores Dzintras Gekas Dzimšanas dienu piektdien,  2025. gada 7. februārī plkst. 17.00 – 19.00 Rīgas Kino muzeja telpās Peitavas ielā 10 (ieeja no Alksnāja ielas).

Režisore Dzintra Geka ir īpaši svarīgs cilvēks  gan  neatkarīgās Latvijas kinomākslā, gan arī nācijas vēsturiskās apziņas veidošanā –  ~ 60 dokumentāru filmu režisore, fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja un vadītāja, politiski un kultūrvēsturiski nozīmīgu grāmatu sastādītāja un izdevēja. Dzintra Geka visvairāk pazīstama ar Sibīrijas deportāciju tēmai veltītajām 37 filmām, taču viņas daiļradē ir arī daudzas citas, Latvijas vēsturei, šodienai un izcilām personībām veltītas filmas. 

Dzintras Gekas Dzimšanas dienā skatīsimies divas režisores darbības sākumposma filmas. “Voldemārs un Leontīne” (1987, Telefilma – Rīga, speciālbalva “Lielais Kristaps”) ir tās varoņa Voldemāra Bērziņa apziņas un atmiņas plūsma – filma, kas savulaik piedāvāja jaunas estētiskas šķautnes Latvijas poētiskajam dokumentārajam kino. Filma “Aleksandrs Pelēcis” (1992, Telefilma – Rīga) savukārt ir tieši kamerā vērsts atmiņu stāsts – apsūdzība okupācijas laikmetam un vienlaikus pretrunu pilna rakstura – dzejnieka Aleksandra Pelēča –  atklāsme un grēksūdze.

Pēc filmu skates: draudzīgas sarunas!

Dzimšanas diena tiek rīkota sadarbībā ar fondu “Sibīrijas bērni” un filmu studiju “SB”.

Kino režisora un operatora Andra Slapiņa 75 gadu jubilejai veltīts atceres pasākums. Filmas. Sarunas. Atmiņas.

Sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu

Rīgas Kino muzejā trešdien, 2025. gada 8. janvārī, plkst. 18,00! Ieeja bez maksas

“Mana neatkarība – tikai darbs šai īsajā brīdī, kad Latvija zied”, tā 1990. gada 1. maijā savā dienasgrāmatā ierakstīja Andris Slapiņš (1949. 29. 12.  – 1991. 20. 01.) – kino režisors un operators, etnogrāfs, Latvijas brīvības cīnītājs.

Andra Slapiņa 75. jubilejas atcerē Rīgas Kino muzejs aicina kopīgi skatīties Andra Slapiņa filmas, atcerēties Andri kā kolēģi, draugu un ģimenes locekli, spriest par to, kas darāms, lai Andra Slapiņa darbs būtu labāk zināms un plašāk pieejams mūsdienu auditorijai.

Programmā:

Līvu dziesmas Līvõ lōlõd dokumentāra filma, Rīgas kinostudija, 1976, 21`, Andra Slapiņa diplomdarbs

“Sporta apskats” Nr. 2, 1976; kinožurnāls, Rīgas kinostudija 10`, režisore Laima Žurgina, operatori Andris Slapiņš, Juris Podnieks, Andris Seleckis

Kādreiz Eiropā, koncertfilma, Rīgas videocentrs, 1989, 55` scenārija autori Ingrīda Zemzare un Andris Slapiņš, režisors un operators Andris Slapiņš. Tiks rādīti filmas fragmenti!

Andra Slapiņa filmogrāfijā, ieskaitot kinohroniku sižetus un etnogrāfiskus filmējumus, ir pāri par 70 nosaukumu. Vairāk kā 20 filmām un kinohronikām Slapiņš bijis režisors, daudzkārt arī scenārija autors. Andra Slapiņa galvenā tēma kinomākslā bija tautas tradīcijas un vēsture, taču viņa skats uz tradīcijām bija plašs, viņš prata ieraudzīt ne tikai latviešu savdabību, bet arī saiknes, kas vieno dažādu, īpaši impēriju pakļauto, “mazo” tautu dzīvesziņu un pasaules uztveri. Andra Slapiņa filma “Cerību lauki” (1988) bija starp pirmajiem Latvijas kino starptautiskajiem ražojumiem – tapa kopā ar Lielbritāniju, fiksējot līdzīgos elementus Baltijas un Lielbritānijas folklorā. Ar lielu prieku un aizrautību Andris Slapiņš filmēja sporta sacensības, bet Atmodas laikā – politiskos notikumus, neatkarības kustību gan Latvijā, gan arī citur Eiropā.

Pēc Andra Slapiņa nošaušanas Bastejkalnā, viņa brālis Jānis Slapiņš rakstīja: “Viņš krita kā karavīrs, kaut arī karavīrs nebija, jo mūsdienu bruņotajās sadursmēs no kino, foto un videokamerām bieži baidās vairāk kā no ieročiem. Andri neķēra nejauša lode, viņu aukstasinīgi novāca. Savu pienākumu, ar kuru lepojās, viņš izpildīja”.

Sestdien, 28. decembrī plkst. 14.00 LKA Rīgas Kino muzejā ar filmas “To atceras tikai vilcieni” (režisors Jānis Putniņš, 2016) seansu tiks atzīmēta kino dzimšanas diena. Šajā datumā 1895. gadā Parīzē notika pirmais kino seanss par maksu, un vilcieniem kino vēsturē ir nozīmīga loma.

Kino un vilcienu vēsture ir savijušās tik cieši, ka to varētu uzskatīt par ģenētisku un arī simbolisku radniecību. Saistība ar modernitāti, tehnoloģiju attīstību ir tikai viena no līdzībām. Gan vilcieni, gan filmas dod iespēju nokļūt citur, un šī pārvietošanās sola kādu notikumu, piedzīvojumu. Tādās filmu vēsturei būtiskās filmās kā “Vilciena pienākšana Sjotas stacijā” (1896), “Lielā vilciena aplaupīšana” (1903), “Ģenerālis” (1926) centrālo vietu ieņem vilciens. Tas iekarojis vietu dažādos žanros. Lai atceramies noziegumu “Slepkavības Austrumu ekspresī” (1974), skūpstus “Uz ziemeļiem no ziemeļrietumiem” (1959), gleznu izvešanu spriedzes filmā “Vilciens“ (1964) vai gauso vilciena gaidīšanu vesternā  “Reiz rietumos” (1968).

Ne mazāka loma vilcienam bijusi Latvijā veidotās filmās, un par to varēs pārliecināties, noskatoties filmu “To atceras tikai vilcieni”. Dokumentālās īsfilmas scenārija autori Jānis Putniņš un Signe Birkova, caurskatot  Rīgas kinostudijā tapušas filmas un atlasot kadrus no tām, nokomplektējuši  savu sastāvu, kas ar jaunu nozīmi un mērķi traucas cauri kino vēsturei. Liela daļa filmu fragmentu ir no režisora Aloiza Brenča spriedzes pilnajiem detektīviem.

Filmu veidojusi studija “Camera Obscura”. Filmas “To atceras tikai vilcieni” garums – 42 minūtes.

Pirms filmas – kino pētnieces Danielas Zacmane ievads.

Ar 28. decembri saistās vēl kāds notikums. Kino dzimšanas dienā tālajā 1961. gadā apprecējās Ivars un Maija Selecki. Izstāde “Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino” šobrīd apskatāma muzejā.  

Ieeja pasākumā ar muzeja biļetēm.