Kino režisora un operatora Andra Slapiņa 75 gadu jubilejai veltīts atceres pasākums. Filmas. Sarunas. Atmiņas.
Sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu
Rīgas Kino muzejā trešdien, 2025. gada 8. janvārī, plkst. 18,00! Ieeja bez maksas
“Mana neatkarība – tikai darbs šai īsajā brīdī, kad Latvija zied”, tā 1990. gada 1. maijā savā dienasgrāmatā ierakstīja Andris Slapiņš (1949. 29. 12. – 1991. 20. 01.) – kino režisors un operators, etnogrāfs, Latvijas brīvības cīnītājs.
Andra Slapiņa 75. jubilejas atcerē Rīgas Kino muzejs aicina kopīgi skatīties Andra Slapiņa filmas, atcerēties Andri kā kolēģi, draugu un ģimenes locekli, spriest par to, kas darāms, lai Andra Slapiņa darbs būtu labāk zināms un plašāk pieejams mūsdienu auditorijai.
Programmā:
Līvu dziesmas Līvõ lōlõd dokumentāra filma, Rīgas kinostudija, 1976, 21`, Andra Slapiņa diplomdarbs
“Sporta apskats” Nr. 2, 1976; kinožurnāls, Rīgas kinostudija 10`, režisore Laima Žurgina, operatori Andris Slapiņš, Juris Podnieks, Andris Seleckis
Kādreiz Eiropā, koncertfilma, Rīgas videocentrs, 1989, 55` scenārija autori Ingrīda Zemzare un Andris Slapiņš, režisors un operators Andris Slapiņš. Tiks rādīti filmas fragmenti!
Andra Slapiņa filmogrāfijā, ieskaitot kinohroniku sižetus un etnogrāfiskus filmējumus, ir pāri par 70 nosaukumu. Vairāk kā 20 filmām un kinohronikām Slapiņš bijis režisors, daudzkārt arī scenārija autors. Andra Slapiņa galvenā tēma kinomākslā bija tautas tradīcijas un vēsture, taču viņa skats uz tradīcijām bija plašs, viņš prata ieraudzīt ne tikai latviešu savdabību, bet arī saiknes, kas vieno dažādu, īpaši impēriju pakļauto, “mazo” tautu dzīvesziņu un pasaules uztveri. Andra Slapiņa filma “Cerību lauki” (1988) bija starp pirmajiem Latvijas kino starptautiskajiem ražojumiem – tapa kopā ar Lielbritāniju, fiksējot līdzīgos elementus Baltijas un Lielbritānijas folklorā. Ar lielu prieku un aizrautību Andris Slapiņš filmēja sporta sacensības, bet Atmodas laikā – politiskos notikumus, neatkarības kustību gan Latvijā, gan arī citur Eiropā.
Pēc Andra Slapiņa nošaušanas Bastejkalnā, viņa brālis Jānis Slapiņš rakstīja: “Viņš krita kā karavīrs, kaut arī karavīrs nebija, jo mūsdienu bruņotajās sadursmēs no kino, foto un videokamerām bieži baidās vairāk kā no ieročiem. Andri neķēra nejauša lode, viņu aukstasinīgi novāca. Savu pienākumu, ar kuru lepojās, viņš izpildīja”.